Mēs skaidri zinām, ka jebkura cilvēka dzīve, sākot ar mūsu tuvākajiem, kā arī ar plašās pasaules iedzīvotājiem, reiz beidzas. Ir grūti uztvert nāvi, kas ir kā galapunkts, kā nenovēršams fakts. Protams, kad saskaramies ar nāvi, bēdas ir dziļas, īstas un patiesas, bet ir grūti pieņemt šo faktu, pat tad, ja ticam mūžīgajai dvēseles dzīvei vai kam citam…
Reizē ar bēdām, tuviniekus piemeklē sadzīviskās un arī birokrātiskās lietas saistībā ar aizgājēja guldīšanu zemes klēpī. Tuvinieku vienīgā vēlme, lai aizgājējs tiktu cienīgi pavadīts kapu kalniņā. Latviešu apbedīšanas tradīcijām ir kultūras vērtība. Bēru rituāls ir pēdējā cieņas izrādīšana aizgājējam. Mūsdienās dažādu iemeslu dēļ, mirušā apbedīšanai izvēlas kremāciju. Apbedīšanas biroja Ritus vadītājs Jānis Lecis uzskata, ka kremācija nekad nespēs aizstāt tautas tradicionālo apbedīšanas veidu – aizgājēju guldot zemes klēpī, kā arī tradicionālās trīs saujas smilšu, kas simbolizē atmiņas. Senie latvieši uzskatīja, ka cilvēka dzīvi var ietvert trīs lokos – sabiedrībā, savā ģimenē un dvēselē. Tādēļ, pateicoties par sniegto dzīves laikā, viesi, kuri ieradušies atvadīties, kapā met šīs trīs saujas smilšu – par darba tikumu, par sniegto sirds siltumu un par mūža gājumu. Guldot cilvēku zemes klēpī, tradicionāli kapa kopiņa tiek pārklāta ar skujām. Veicot kremāciju, šīs mūsu tradīcijas tiek aizmirstas.
Pateicoties senču sīkstumam, dzīvotgribai un darba mīlestībai tiek turpinātas mūsu latviešu dzimtas. Šis ir mantojums, kas cauri gadsimtiem saglabājies, tādēļ mūsu pienākums, godinot senčus, nodot tālākām paaudzēm – mūsu bērniem, saglabājot savas dzimtas piemiņu – kapa vietu. Reti, kura tauta var lepoties ar tādu mīlestību un cieņu, ko mēs izrādām aizgājējiem. Latvijas kapsētām un kapavietu kopšanai mūsu dzīves laikā ir liela nozīme. Varētu teikt, ka kapsēta mums ir kā svētnīca – tā ir mūsu mīļoto atdusas vieta, kuru domās saucam par dvēseļu dārzu. Skrienot līdzi modernajai izvadīšanai – kremācijai, kas patiesībā ir lielo pilsētu problēmas risinājums cīņā ar kapa vietu trūkumu, tiek palaistas nebūtībā senās tradīcijas, kas vislabāk ļauj apjaust latviešu mentalitāti un attieksmi pret iepriekšējām paaudzēm.
